Kad nekas nenotiek pēc plāna – 3. bloga ieraksts

Kad nekas nenotiek pēc plāna – 3. bloga ieraksts

Projekta vērtētāji parasti lielu nozīmi pievērš projekta budžeta un plāna izpildei. Ne tikai Arktiskās, bet lauka darbu ekspedīcijas kopumā ir tādas, kuru laikā plāni var krietni mainīties un budžetā rasties jaunas, neplānotas pozīcijas.

Esam sasnieguši Eidembuktas līci pēc aptuveni 7h brauciena, un tā mūs sagaida ar nemīlīgu laiku. Smidzina, ir drēgns, ledāju ik pa laikam ietin migla, tad tā atkāpjas, bet pelēkā dūmaka saglabājas. Sliktākais, ka ir izteikts vējš un mūsu noenkurošanās vietā – stipri viļņi. Salīdzinoši mazo jahtu nemitīgi šūpo un jau brokastīs saprotam, ka uz galda noliktais tur arī paliks. Gribas ātrāk izkāpt krastā, lai tiktu vaļā no kaitinošās jūras slimības. Uz sauszemi līdzi ņemtais ēdiens ir rūpīgi jāizvēlas, jo lāči ēdienu var saost pat 30 km attālumā. Tam jābūt liesam un bez spēcīgas smaržas, tāpēc siermaizes, desmaizes, šokolāde un banāni ir jāatstāj uz kuģa. Līdzi ņēmām riekstus, sausiņus, ūdeni, tēju.

Pirmie kuģi pamet lietuviešu kolēģi Aleksejs un Andrius; viņu uzdevums ir ar piepūšamo laivu caur šauro kanālu starp atklāto okeānu un lagūnu tikt līdz mūsu satikšanās vietai, pārvedot lielāko daļu ekipējuma. Tas nozīmē izcīnīt ceļu pret straumi vietās, kur saldūdens no kūstošā ledāja satiekas ar sālsūdeni, tikt pāri seklākajām vietām, brīžiem stumjot smago laivu. Vēl redzamā attālumā no jahtas laiva apstājas, jo tai rodas pirmās ķibeles ar motoru (un ne pēdējās…). Pēc brīža kuģa kapteine Alīsija ar palīdzi Elenu nolemj ar otru piepūšamo laivu doties glābt pirmo, lai saprastu, kas notiek ar motoru. Kad tas ir atrisināts, divos piegājienos pārējie pētnieki dodamies uz krastu, jo tikšanās vietu tālāk sasniegsim kājām. Dalīšanās grupās notiek pēc principa, lai katrā no tām, ieskaitot laivas grupu, ir vismaz viena signālraķete un ierocis.

Labi, ka mugurā ir nomātais izdzīvošanas tērps, jo, kāpjot ārā no jahtas, laivai trāpa stiprs vilnis, kā rezultātā Inta nenoturas un paliek kaut kā dumji karājoties starp jahtu un laivu. Kapteiņa palīdze Elena kliedz, lai laiž vaļā rokas, viņa Intu noķeršot. Noķer arī. Turpmākās dienas pārliecināmies atkal un atkal, ka jahtas apkalpes dāmas ir kā minimums no azbesta.

Paraugošanas vietā neviena nav. Pirmā iepazīšanas ar teritoriju sola rezultātus, lai cik nomaļa būtu vieta, piekrastē ir neliels, tomēr regulārs plastmasas piesārņojums – virvju gabali, plastmasas atlūzas. Sperot soli atrodam palielināmo stiklu iepakotu plastmasas maisiņā, pagājušajā gadā te bijusi ģeologu grupa no Krievijas, tagad stikls kļūs par mūsu suvenīru. Pēc brīža ar rācijas palīdzību izdodas sazināties ar Alekseju un Andriusu – kanāls šogad esot īpaši nedraudzīgs un sekls, laiva jāstumj ejot pa gultni, un tas ir lēni, jo laivā ir ne tikai mūsu 114 kg bagāžas, bet arī lietuviešu aprīkojums. Toties taivāņiem viss vajadzīgais ir atnests mugursomās, tāpēc pieņemam lēmumu par pirmajām izmaiņām, sākt viņiem nepieciešamo paraugu (filtrēts ūdens, sūnas, kērpji) ievākšanu tepat uz vietas. Kamēr taivāņi ievāc paraugus, pārējie skatāmies apkārt un uzmanām vai netuvojas kāds lācis. Lāču nav, bet redzam kā aptuveni 300 metru attālumā slāj ziemeļbriedis.

Pēc divām stundām skatienam parādās Aleksejs un Andrius ar mums nepieciešamo ekipējumu. Kāpjam laivā un braucam īstenot savu dienas svarīgāko uzdevumu, izvietot mikroplastmasas ķeršanas ierīces lagūnā, kuras tur pavadīs gadu līdz atgriezīsimies pēc tām nākamā gada vasarā. Procesu nopietni no dažādiem rakursiem uzrauga ronis. Ierīce sastāv no smaga enkura, virs kura aptuveni metru augstāk stiprinās ķērāju sistēma ar bojām, kas to notur vertikāli; tam seko gara tauva ar boju, kuru ielaižam aptuveni 4m zem ūdens līmeņa, lai nākamgad ar āķu sistēmu to varētu atrast koordināšu punktā un izvilkt. Kāpēc liekam to tik dziļi zem ūdens? Lai pavasarī, kad sāksies ledus iešana, mūsu ķērājs netiktu aiznests uz okeānu līdz ar ledu. Rēķināmies, ka ziemā var izveidoties aptuveni 3 metru biezs ledus slānis, plus metriņš rezervei. Darbs ir piņķerīgs vārda tiešā nozīmē, jo svarīgākais, laižot lejā sistēmu, ir nesapīties visos 34 metros tievās tauvas. Pārliekot pār bortu mikroplastmasas ķērāju un palaižot to vaļā, tas strauji krīt, un ir svarīgi tauvā neiepīt pirkstus, kā to izdara Andrius. Vispirms pārējie trīs laivas biedri glābjam viņa roku un pēc tam cimdu. Tomēr beigās darbiņš ir padarīts, divi ķērāji izvietoti 34 un 8 metru dziļumā. Pie vienas no ķeršanas ierīcēm piestiprinām arī datu reģistrēšanas ierīci, kura visu gadu ik pēc noteikta laika reģistrē un saglabā datus par ūdens temperatūru, skābekli un sāļumu. Šie būs unikāli dati ekosistēmai, kuru līdz šim neviens vēl tik detalizēti nav pētījis. Pārbraucienos no vienas paraugošanas vietu uz citu eholotē redzam, ka lagūnai ir izveidojusies dubultā gultne –pēc pirmā nogulumu slāņa seko jauns ūdens slānis un vēl viens blīvs nogulumu slānis.

Priekšā vēl pēdējais dienas uzdevums – izlikt tādu pašu ķērāju vienā no ezeriem. Braucam krastā, pārgrupējamies, un Aleksejs ar Andriusu mūs, trīs cilvēku grupu – Intu, Martu no LHEI un Dmitriju no Klaipēdas Universitātes, aizved uz otru lagūnas malu, kur šķērsojam tundras strēli, lai tiktu līdz ezeram.

Ezers ir padziļinājums akmeņainā bedrē, kurā slēpjas dziļš slānis ar šķidru, ķepīgu, mālainu masu. Iekāpjot pēc ūdens parauga paceļas smalks māla daļiņu mākonītis, kas visdrīzāk nozīmē, ka ievāktie paraugi būs nepiemēroti mūsu mērķim, jo mikroplastmasa ūdenī sajauksies ar mikroplastmasu nogulumos. Pēc pāris minūšu ilgas parauga ievākšanas Inta saprot, ka saviem spēkiem ārā netiks, jo mālainā masa cieši tur abus zābakus pie vietas. Tā kā izdzīvošanas kostīms ir sašūts kopā ar zābakiem, izkāpšana no tiem nav variants, un kādu brīdi notiek cīniņš trijatā, lai divi pētnieki izceltu trešo no māliem. Nākas rakt mālus ar rokām apkārt zābakiem un Marta joko, ka jau otro reizi šodien gandrīz palikusi bez sava darba vadītāja.

Šādā vietā ielikt ķērājus vai paņemt virsējo nogulumu urbumu ir bezcerīgi. Ķērājiem nepieciešams vismaz viena metru dziļums, kur mēs bez laivas netiekam, toties nogulumi ir tik šķidri, ka no urbja caurules nepielūdzami tek ārā. Skaidrs, ka vakarā visiem kopā jāapspriežas un jāizveido plāns B. Apejam apkārt ezeram cerībā, ka pie pretējā ezera pusē ieplūstošās straumes varētu būt cita veida grunts, bet nekā, tādu neatrodam. Toties atrodam svaigas lāča pēdas! Tajā brīdī Aleksejs un Andrius ziņo pa rāciju, ka nevar mūs aizvest atpakaļ, jo laivai atkal saniķojies motors. Neko darīt, atstājam smagāko ekipējumu vietā, kur mūs izlaida laiva, nostiprinām to ar akmeņiem  cerībā, ka lāči to pārāk neizjandalēs, un dodamies ar kājām pa tundru, lai tiktu līdz jūras krastam, kur mūs var uzņemt otra piepūšamā laiva no jahtas. Gājiens ir grūts.

Joprojām nesam lielās mugursomas, izdzīvošanas tērpi ir smagi, pauguru un padziļinājumu dēļ reljefs ir nepārredzams, un ir daudz, daudz lāču pēdu, tai skaitā lāču mammas un lācēnu pēdas. Pie ezera pārejas seklā vietā stāvam visi un skatāmies uz ļoti svaigām pēdām, turpmāk hipnotizējam katru tālumā saskatāmu baltāku akmeni vai tas nekustas, bet Dmitrijs tur rokās pielādētu signālraķeti. Domās jau redzam, kā atstātā ekipējuma vietā lāči ripina mūsu paraugu burkas, velk galvā spaini un paši ievāc mikroplastmasas paraugus. Noskaņojums drūms, jo šī dienas daļa ir bez rezultātiem, jāpieņem lēmums kā turpmākajās dienās ievākt nepieciešamos paraugus, esam nosaluši un izsalkuši, turpina smidzināt smalks lietutiņš.

Kartes attēla pamats: Norvēģijas Polārais institūts (www.toposvalbard.npolar.no)

Stundas laikā esam tikuši līdz vietai, kur kanāls no lagūnas ieplūst jūrā. Pāri tam pretējā krastā māj otra grupa, ūdenī jau atkal priecīgi peld ziņkārīgais ronis, un tālumā noenkurojusies jahta, no kuras mums brauc pakaļ Elena, lai vestu siltumā un vakariņās.

Dienas jautājums lasītājiem, cik km dienā vidēji noiet polārlācis? Atbilde nākamajā ierakstā! Aktīvākajam ierakstu komentētājam pie ieraksta LHEI Facebook un Instagram kontos ekspedīcijas beigās – balva! 😊

Projekts “MP-ARCTIC” tiek realizēts ar Latvijas Zinātnes Padomes atbalstu.